Teicēji: Andris un Silva, piedalās arī ome
Intervijas vieta: Skrunda
Intervijas laiks: 2008. gada 11. jūnijs
Intervē: Signe Pucena
Transkripcija: Signe Pucena

Intervija notiek Andra un Silvas mājās. Sarunas laikā Silva bieži nevar sagaidīt, kad
Andris mierīgi pabeigs sakāmo. Abi kopā reti laiž pie vārda omi. Sarunas beigās Silva
un Andris iesaka arī citus alus taisītājus tuvākajā apkaimē – Sieksātē, Rudbāržos
u.c.

Silva. Nāk iekša, kārsts kā pirtē! Ome arī sēž. Stāstīs, kā alu taisa. Kādreiz taisīj ta ka vells,
visa Skrunda brauca pēc als. Vēl kolhoza laikā taisīj. Tās attiecības varbūt es nezināš,
bet – kā vispār taisīj. Kurā mēnesī ta mēs sākām tos miežus? To maisu visu iegremdēj
ūdenī...
Andris. Citi ar maisu, citi bez.
Silva. Cik ilgu laiku pirms Jāņiem to darīj?
Andris. To jau var darīt jebkurā laikā, iesals jau stāv. Pirms taisīšanas ieliek, izmērcē
miežu graudus.

Cik ilgi jāmērcē?
Silva. Mērcē, kamēr tādi asniņi uzdīgst, balti tādi.
Andris. Nu, pāris dienas. Tad, kad parādās tādi asniņi, viš tā saaudzis kopā, tādā vienā
veselā, un tad ņem izberzē.
Ome. Nē, no mucas jau izņem ātrāk.
Andris. Izņem to ārā no mucas, kad viņš izmircis apmēram sutku, ja? Nu, to paskatās,
kāds laiks, silts. Nu, kādu sutku, varbūt bišķi ilgāk. Un tad noklā visu uz grīdas. Tādā
kārtā noklā, apsedz ar kādu segu, lai dīgst. Un izdīgst tādi asniņi, un tādas bārdiņas
parādās, un tad viš saaug viss kopā, tad izberzē visu to čupu un aizved uz dzirnavām – un
labāk, ka rupjāk.
Silva. Bet kas žāvē?
Ome. Viš tak jāizžāvē ir.
Andris. Ā, nuja, izžāvē to iesalu. Nu ta stāsti tu!
Silva. Nē, nē, stāsti! To izmērcēto izplēš pa gabaliņam un izžāvē, un ved uz dzirnavām.
Ome. Lika pirtē uz dāri augšā.
Silva. Vislabākais uz dāri. Tā jau dara.

Kas tā dāre tāda ir?
Ome. Vecajās pirtēs jau ir. Es nez, kā jaunajās.
Silva. Dāre jau nē. Lāva varbūt?
Andris. Uz lāvu jau neizžūs tā. Nu, speciāla žāvētava, ko tagad liek tais rotera krāsnēs,
bet te apakšstacijā, te uztaisīts tāds siets, apakšā viņam bij sildītāji. Saulē ar var. Ja ir
kārsta vasara, tad izžāvē saulē. Uzliek uz kaut kāda, lai apakšā ir caurvējš un no augšas
saule. Mēs ar žāvējām saulē.
Silva. Nu, jā, mums vienkārši nebij tās uzpariktes visas tādas, kā vajag.
Andris. Un tad, kad viņš izžujis kārtīgi, ved uz dzirnavām un samaļ. Labāk, lai viš ir
rupjāks, tā kā gandrīz putraimi, jo vislabāk jau saspiest, ja? Apakšstacijā, tur man tas
čoms, tas spieda ar valči. Jo, ja viņš smalki samalts, caur miltiem jau nekas netek. Parasti
jau, ja kaut kas tek, liek miltus, lai aiztaisa to vietu ciet.

Uz kurām dzirnavām veda?
Andris. Mēs vedām uz Rudbāržiem, bet jāpiesaka tam dzirnavniekam ir, ka man iesalu
vajag, lai viš zin.
Silva. Jāsariktē viņam gaņģi – tādi speciāli.
Andris. Tie valči jau vislabākie. Te apakšstacijā tam ir tie valči, bet tas jau vairs netaisa,
tas Jelgavā ir.
Silva. Nu, jā, un tad, kad pārved to samalto, saberzto mājās, tad trīs dienas pirms Jāņiem
vai četras, kaut kā?
Andris. Miežu alus div dienas apmēram tā rūgst. Pusotru, div dienas. Nu, un tad sariktē
traukus – visus izplaucē kārtīgi ar kadiķūdeni. Kā nu kurš, parasti jau ar kadiķūdeni.

Koka mucas?
Andris. Koka mucas, jā. Tagad jau lej tais ņerževeikās iekšā to, gatavo, bet parasti tam
jau ir koka mucas.
Silva. Nu, pareizāk jau koka mucās, bet vienkārši šodien atkal iet mūslaikam līdz un
pielāgo.
Andris. Mums jau bij ozolkoka mucas riktīgi tādas, speciāli tam. Un tad tik sariktēja,
visas izplaucēja tās mucas.
Silva. Un tai muciņai caurums apakšā.
Andris. Nu, kā nu kuram. Citam sānos ir krāns, citam apakšā uztaisīts tāds uz konusa,
tāds pagriežams. Kā nu kuram. Mums vecaimātei bij sānos. Viņa tecināja pa krānu.
Silva. Nu, jā, un tai muciņai tad ieklāj tādu grīdiņu, tādu paaugstinājumu, tā kā tādu
sietiņu, tā kā tādus režģīšus.

No salmiem to varēja likt?
Silva. Nē, sākumā ir no koka. Tā kā grīdiņa, tā kā režģītis, tā kā pirtīs kādreiz tādi no
koka, bet ne tik lieli, ne tik rupji, bet smalkāki. Lai ir brīva telpa, kur viņam krāties. Un
tad klāj tos rudzu salmus.
Andris. Citi klāj rudzu salmus, citi liek kadiķus. Kā nu kurš.

Kadiķus arī var likt?
Andris. Jā, mana vecāmāte lika kadiķus. Svaigus kadiķus. Kadiķus jau lika, ka pa sāniem
tecina. Ja salmus, tad svaigus, izžāvētus salmus. Var jau tagad ar, paņemt iepriekš kād
pār nedēļas, kur ir rudzi, nogriezt kādu sauju un nolikt saulē, lai pažūst, un tos tā smuki
kā filtru likt, lai tas iesals neiet iekšā tajā. Un ta saliek to iesalu tā forši iekšā uz tiem
salmiem, kad viss tur sariktēts, nu, un tad vāra ūdeni, cik tas iesals ir daudz. Kā nu tur bi?
Ja 50 kilogrami iesals, tad laikam pieci spaiņi bi, ne?
Silva. Nu, varētu būt. Es neatceros precīzi tās attiecības.
Andris. Nu, jā. Tavs tēvs taisīja astoņi spaiņi un 80 kilogrami bij tas iesals. Uz
10 kilogramiem spainis apmēram. Nu, un tad uzvāra to ūdeni, uzlej virsū to pamazām,
forši.

Vārošu ūdeni uzlej tam iesalam?
Andris. Vārošu ūdeni.

Tas iesals ir sauss?
Andris. Nē, papriekš to iesalu izkuļ. Pirms liek tai mucā, to iesalu ieliek kādā vannā,
uzlej virsū vārošu ūdeni – uzbriedina.

Izmaisa?
Andris. Jā. Kārtīgi, riktīgi viš jāizsit ir. Jā, riktīgi jāizsit, lai viš paliek tāds tā ka
biezputra.

Bet tādu ūdeni, kas ir vārošs?
Andris. Jā, jā, jā. Visur vārošu ūdeni uzlej. Un, ka tas ūdens tur būs, tad pamazām sāk
tā maisīt no vienas puses, un izkuļ tā, ka paliek tāds kā putraimu biezputra, ar tāds
izskatās. Un tad to liek virsū uz tiem salmiem vai kadiķiem, kas sariktēts. Tad lej virsū,
pieņemsim, tur 50 litri, ja, un tad divas stundas gaida. Apsedz viņu, to ūdeni, un divas
stundas pagaida, tad viņš tur ir savilcies, sasūcies. Divas stundas paiet, tad griež vaļā un
pamazām to iesalu tecina.
Silva. Tas jau izsūcies caur tiem salmiem būs, uz to grīdiņu sastājies tāds, izsutis tāds.
Salds, salds, misa saucamā. Pirmais tas nolējums vissaldākais, visgaršīgākais.
Andris. Pirmais, ja tur 50 kilogrami ir, tad pieci spaiņi ir. Var jau taisīt garāku ar, bet tad
viš ir tāds... Tad to tagad nolej visu, tos piecus spaiņus, pieņemsim. Tos nolej – tas tas
pirmais. Ielej atsevišķā baļļā iekšā, viš jāatdzesē, pirms lej tai baļļā, nu, ka ieliek pirkstu
iekšā, ka nav ne karsts, ne auksts, ka var likt raugu iekšā, ka nesametās kunkuļos.
Silva. Kunkuļos ne kunkuļos, bet raudziņš saplūk, viņš nerūgst.
Andris. Nu, jā, lai raugs rūgst. Un ta uzvāra apiņus un iemet iekšā, kad viņš tāds padzisis jau.

Tos apiņus atsevišķi izvāra un pielej?
Silva. Izvāra atsevišķā katliņā un pielej, lai tā rūgtā zupiņa mazliet, un arī tos
smalkumiņus.
Andris. Vasarā viš spainī ir, kādā ūdenī, lai viš atdziest. Ja viš ir atdzisis, tad lej iekšā tai
raudzējamā, lai viš nav kārsts, citādi viš tur sāks skābt. Un tad jau tur iemet pa bišķim tos
apiņus. Sataisa... kā tu tur taisīji?
Silva. Uzvāra katliņā parasti. Mēs jau tā uz acumēru – pāris saujas, kādas trīs saujas tos
izžāvētos apiņus kādos divos litros ūdens uzvāra, lai uzmet to mutuli, vienkārši, lai izvelk
to rūgtumiņu ārā no tās apiņu tējas izžāvētās. Un tad arī viņu atdzesē. Viņš tur paliek
katliņā, dziest ar visām tām čabiņām. Un, kad tur attiecīgā konsistence – siltums vai
atdzisums, tad ielej tos apiņus. Vēlreiz pārliecinās, cik tur silts, tad liek raudziņu iekšā.
Man liekas, ka kilogramu rauga lika uz to iekšā.
Ome. Vispār ar cukuru atšķaidīja.
Andris. Jā, un raugu ar cukuru, lai viš uzrūgst jau.
Ome. Lai viš izšķīst.
Silva. Nu, tādā mazā trauciņā sadrupina to raugu, uzber cukuru, mazliet ūdenīti virsū
siltu. Lai viš arī tā, kā raušus, ka taisa, arī uzraudzē mazliet.

Uz kilogramu rauga cik cukura liek?
Silva. Nu, tur saujiņu kādu, lai viš sāk darboties, atdzīvojas. Nu, jā, tad, kad ir normāls
siltums... līdz 35 grādi? Vairāk nevar, man liekas.
Andris. Nu, jā, jā, nu, ta, ka ieliek, ka mana, kā viš i.
Silva. Nu, jā, meistars jau mana, bet, cik tieši tie grādi, es ar nezin. Tā, lai nesaplūk.
Andris. Nu, tā, ka liek bērnu mazgāties. Nu, tā. Un labāk, ka tādā vēsākā, tādā caurvējā,
ka nav karsts, ka nesāk skābt. Redz, mēs tur vāgūzī. Viens cits, tas jau pat lika dīķī. Ja tāds
kārsts laiks, viņam rūga tai dīķī. Es zin, ka mēs cēlām ārā.
Silva. Un cik ilgi? Divas dienas rūgst?
Andris. Nu, jā. Apsedz viņu ar palagu, viš uzceļas. Viš jau pilnīgi to palagu uzceļ gaisā,
kad viš rūgst, tās putas visas. Un tad, kad viš sāk kristies, sāk pildīt muciņās iekšā.
Silva. Kāš. Nokāš.
Andris. Nokāš. Tas tas pirmais ir. Tie pieci spaiņi. Ja grib to otro vēl, tad akal uzlej pieci,
akal pagaida divas stundas un laiž to otro nost. Tas tāds knapāks būs.
Silva. Tas nav tik salds vairs, bet, vienalga, viņš aromātisks ir. Bet viņš tāds padzēriens –
tā kā bodes alus gandrīz. Nu, cik viņam – kādi divi trīs grādi?
Andris. Nē, nē, štengrāks.
Silva. Nu, katrā ziņā ļoti foršs un baudāms alus.
Andris. Nu, tas otrais arī ir stiprs. Ja tā visu izdar, tad ir čības gaisā gandrīz! Nu, tad vēl, ka
grib, var trešo, un tam pieliek cukuru, un tas vēl beigās sanāk stiprāks par tiem pārējiem!
Silva. Nu, tas jau tik tāds...

Nu, un viņiem arī kādi speciāli nosaukumi – pirmais, otrais, trešais?
Andris. Tā arī sauca – pirmais, otrais, trešais.
Silva. Un brūnumam, krāsai vienkārši mēs cukuru grauzdējām. Es pannā kausēju, kamēr
viņš tāds tumši, tumši brūns, gandrīz melns. Un tad viņu – čuks! – mudīgi tur iekšā, un
tad viņš to krāsiņu dod.
Andris. Vecāmāte jau cepa to iesalu. Sacepa tā kā četrkantīgas maizes, tādus brūnus.
Tad viņš ir brūnāks. Citi cep, citi cukuru. Un tas apaksštacijā, kamēr tas darbojas, tas bij
ielicis ugunskurā akmeni, tādu palielu, ka pats pacelt var, un to viš bij nokārsējis un ar
lāpstu ielaida lēnām iekšā tai putrā.
Silva. Un kas tad ir?
Andris. Un tad viš tur to kārstumu. Tas iesals labāk izvelkas tās divas stundas. Katrs jau
savādāk dara. Bet kāda tur vajadzība, lieka krāme.
Nu, es jau teic, ka sāk kristies, tad kāš un lēnām sāk liet traukos iekšā – muciņās,
šķērpelītēs saucamajās, un nospundē, krānu iekšā. Tad viņš vēl tā nogatavinās. Divi
caurumi – viens lielāks, to ciet, otrs mazāks spundiņš, lai gaiss nāk iekšā, tad to aizgriež.
Stingri aizgriež, lai neuzsprāgst. Viņu jau, ka ielej tai mucā iekšā, ka viš ir tāds, ka mana,
ka viš vēl strādā, darbojas, tad uzliek tādu burku uz tā cauruma vēl, kur to krānu skrūvē,
lai bišķi pastāv. Un ta viš tur dārbojas un nāk ārā, un ta redz un liek krānu. Un pirms tam
vēl cits pa to caurumu ieber kādu ēdamkaroti cukuru, lai viņam, ka griež to krānu vaļā,
lai nāk ar tādu putu ārā. Ar putām, ar štīmi!

Cik ilgi mucās nogatavina?
Andris. Nu, parasti dienu, divas, un tad jau Līgo klāt. Faktiski jau, ka aukstā vietā, viss
tīrs, tad jau... Tā kā Garīkās viņiem ilgi stāvēja – mēnesi, kamēr dabūja cauri. Kartfeļu
talkas viņi kādreiz taisīja, viņiem regulāri bij.

Kā ar miežiem? Derēja jebkuri mieži? Vai paši audzējāt?
Andris. Jā, speciāli. Viņi jau saucās seškanšu mieži, alus. Nu, bet var jau daudzmaz, ja
jau normāli dīgstoši graudi, nekodināti. Bet ir jau speciāli alus mieži, kur viņi jau taisa,
tie spečuki, viņi jau speciāli sēj tos alus miežus. Es zin, ka vecamtēvam ar bij. Viņš kaut
kur mainīja vai kā. Bet ta, ka mēs te taisīj, es tur aizbraucu Lēnās iemainīj, tur tāda forša
klētniece bij.

Jums ir kas saglabājies no tiem instrumentiem?
Andris. Nē. Pat mucas, šitās te vērpeles, man atbrauca radagabals un paņēma, tā viš nav
atvedis man atpakaļ. No jauna visas mucas uztaisījām kaut kad pirms armijas, ka es gāj.
Es nezin, kur vecaistēvs pasūtīj. Tas kādā sešdesmit piektajā varēja būt. Alu taisīj līdz
kādam astoņdesmitajam.

Es dzirdēju kaut ko par tiem kvasiem, iesala ekstraktiem.
Silva. Iesala ekstraktiem. Iesala ekstrakti burciņās, nu, principā tas jau ir tas pats iesals,
tā misa, kas nāk ārā šķidrā veidā, bet viņš ir koncentrāts. Ļoti, ļoti salds. Es no tā pati
mājās – viena puslitra burciņu uz kādiem diviem litriem ūdens, labi pasiltu, pakarstu
ūdeni, izšķīdina to sīrupiņu. Vārdsakot, uzvāra divus litrus ūdens un puslitra burciņu,
tad tāds ļoti salds un garšīgs, nevajag ne cukuru likt, neko. Izšķīdina un pagaida, kad viņš
man atdziest līdz zināmai temperatūrai, kad es drīkstu likt raugu. Tad es pieleju raugu
un pielieku to rūgto apini, un rūgšana iet vaļā. Un ļoti garšīgs. Atkrīt viss tas process – tā
miežu audzēšana, diedzēšana, brucināšana, malšana, ja.

Un raugs? Cik daudz liek klāt?
Silva. Nu, tur atkal... Piemēram, es parasti ņemu desmit burciņas. Ja desmit burciņas, tad
man kādi 25 litri alus iznāca. Tāds ļoti garšīgs alus. Desmit burciņas iesals, vismaz divus,
divarpus spaiņus vāroša ūdens, tad es kādus 300 rauga – tā apmēram uz to daudzumu.
Nu, jā.

Un tad, kad ieliek raugu, tad arī tai mucā liek?
Silva. Nu, jā, var mucā, var kannā. Tas attiecīgi, kāds tev trauks ir. Var burciņās,
uzlikt vāciņu virsū. Vienalga – tā arī var. Labāk jau ir noslēgtā trauciņā, kur tā riktīgi
var nospundēt, lai viņš nāk putojošs. Nu, lūk, tas tāds ātrais variants, bet vispār ļoti
veiksmīgs un ļoti garšīgs. Un, pirmkārt, tu pats esi pūlējies, darījies. Tā kā Andris teic, ka
šūmējās, pilna tā kanna pieceļas un nāk gandrīz pa vāku laukā. Tad, kad viņš sāk atkrist,
čut, čut, putiņas čākstēt, tad jūt, ka iet uz leju, tā – puf-puf! – plīst tie pūslīši. Un tad
jau viņš ir gatavs. Tad jau ar viņu attiecīgi kāš, lai nav tas apinis, lai nav tie biezumiņi, un
pilda iekšā. Tas ir tāds mūsdienīgs variants, ja grib padarboties. To var jebkurā dzīvoklītī,
jebkurā virtuvītē izdarīt. Nav vajadzīgi nekādi īpašie trauki, nekā. Kaut vai trīslitru burku
uztaisi.