Teicējs: Jānis
Intervijas vieta: Laidu pagasts
Intervijas laiks: 2008. gada 11. jūnijs
Intervē: Signe Pucena
Transkripcija: Signe Pucena

Jānis kādreiz kolhoza laikos daudz taisījis alu, pie viņa mūs aizved zinātāji no tuvākā ciema.
Mūsu nolūks – izzināt alus gatavošanas procesu un to dokumentēt. Intervija notiek pie teicēja
vasaras lapenē. Fonā skan Latvijas Radio 2.

Kā jūs taisāt alu?
Miežus izdiedzē. Tā diedzēšanas procedūra ir – ieber miežus koka mucā, aplej ar ūdeni
un mērcē. Tā mērcēšana ir tik ilga, ka ta ar to graudu kā ar krītu var uzrakstīt uz tās mucas
kanti – paliek balta strīpa. Tad ir izmērcēts. Un tad liek diedzēt, saber kārtu, apliek pat
ar skujām, apsedz, nu, klētī, teiksim, uz dēļu grīdas, un ta viņus diedzē. Kad graudam
parādās ar dīglis otrā galā, tad viņš ir izdiedzēts. Kādreiz katrā lauku pirtiņā bij dāre, nu,
kur žāvēt – kaste augšā ar sietu, izbēra graudus, vāks bija, izkurināja pirti, un izžāvēja
viņu, to iesalu. Vispār tā ir liela procedūra, kamēr tiek pie alus. Nu, un tad dzirnavās viņu
samaļ rupji.

Jūs vedāt te uz kādām tuvākām dzirnavām?
Vispār – jā.

Kur? Tepat kaut kur ir?
Es ir vedis uz Zaļajām Kuldīgā, esmu uz Rudbāržiem vedis.
Nu, un tad ir alus gatavošanas procedūra. Man vēl ir no kaimiņa rakstīta receptūra. Tad,
vārdsakot, ūdeni vāra, uzkarsē līdz 70 grādiem, to iesalu ieber mucā, aplej ar to ūdeni
un izmaisa. Nu, ta ka tāda putriņa paliek. Nu, un tad viņu nosedz, divas stundas notur
tai mucā, un tad otru mucu izveido ar tādu, nu, slotas kātu – spundi saucamo, apakšā
caurums, tad konuss, apsien ar rudziem.

To slotu?
To slotu. Lai neiet biezumi. Apakšā vēl tādu sietu, tādu režģi lika. Un ar salmiem noklāja,
lai viņš ir tā kā filtrs. Un ta pēc div stundas, ka viņš tur ir noplaucēts, ta to masu liek tai
mucā – un, cik kilogrami ir iesals, piemēram, 100 kilogrami iesals, tik litri lej virsū ūdeni.
Nu, pēc pusotras stundas tecina nost pa to spundi lēni, lej atkal atsevišķā mucā. Apiņus
savāra katliņā.

Cik daudz apmēram uz tiem 100 litriem liek apiņus?
Nu, tā grūti pateikt, zin, tā, cik rūgtu grib. Nu, pusspaiņa vērtiem vai kaut ko tādu. Un
ta, kad tecina, pa karotei pieliek jau klāt tai masai. Lej iekšā un liek raugu klāt. Tas ir
pirmais alus.

Tad, ka tas ir notecināts, nu, tad otru porciju tādu pašu virsū – tas būs otrais
alus. Atkal pusotru stundu nostāv, un tecina nost. Nu, un visa procedūra. Nu, un, ka ir
norūdzis, tad ir pildīšana ar visiem kaimiņiem.

Cik ilgi rūgst?
Strauji norūgst. Diennakti.

Kā tur raugu liek klāt?
Raugu tai mucā, jāuzmanās, ka nepieliek pa kārstu. Ka viņu applaucē, ta viņš negrib
rūgt vairs. Mucā salej visu, spainī ieraudzē un liek klāt raugu. Nu, tā jāuzmanās, ka viņš nesapluktu.

Uz 100 litriem raugu – cik liek klāt?
Negribas melot, bet ne pārāk. Varētu būt kādi 300–400 grami.

Un kādās mucās lej pēc tam?
Nu, noraudzē, un tad jau ir alus muciņas, kur pildīja kādreiz. Div spaiņ, četr spaiņ
muciņas, nu, tādas.

Vai mieži derēja jebkuri vai kādi speciāli?
Vispār taisīt jau taisīja no visādiem, bet no maziem miežiem, viņi tā kā alus mieži bija.

Speciāla šķirne?
Gandrīz var teikt, jā.

Un raugu?
Parasto maizes raugu, veikala.
Pielika kaut kādai daļai cukuru, lai ir krietnāks. Pats dzēra tīru, bez cukura, nu, tik, cik
raugu ietaisa, tur varbūtās kād pārsimt gramu, puskilogramu. Iebēra pārs, trīs kilogram
cukura, un ta viņš bij štengrāks, un, ka kādi iepērās, ta tiem deva dzert.

Un arī bija tā, ka tecināja vairākus alus – pirmo, otro, trešo?
Jā, jā. Trešo sauca pa tāpiņu. Ta vēl uzlēja spaini virsū – tas tas pats process, vārdsakot,
bet trešo reizi. Tas jau sievām – tāpiņš, vienkāršs padzēriens. Citi ņēma to trešo, citi
nē, bet tam jau grādi ar bij – nu, tā kā veikala alus, varbūt drusku švakāks. Kvasa vērts.
Nu, bet cik pirmo var izraut? Tā norma alum – ka divi litri izdzer miežu alu, tad ir jābūt
knoķim.

Knoķim?
Pillā! Cik nu pillā, es nezin, bet tāda bij tā normas skala.
Tad vēl dar, ka sagrauzdē uz pann vēl graudus un pieliek klāt, nu, lai tāda specifiska
gārša.

Sagrauzdēja, lai tumšāks?
Jā, krāsas dēļ un arī garšas dēļ. Viņi tādu rūgtumu dod.

Un tos apiņus savāc iepriekšējā gadā?
Nu, jā, tos iepriekšruden, apiņus savāc un izžāvē uz žogmalēm.

Nu, un cik ilgi varēja turēt to alu, kad viņš bija gatavs?
Mums bij gadījums, kad gadu un mēnesi! Bet ūdenī. Iesviedām muciņu ūdenī un
aizmirsām. Pēc gada atcerējāmies. Man brālēns solīja uz Jāņiem braukt. Pa pirmo māju
mans patēvs bij izbrūvējis alu. Es teic: “Uz Jāņiem brālēns brauks, jābrūvē uz Jāņiem.”
“Nē, vien muciņ paturēs!” Viņš sadzēries, ieiet gulēt, man te viens draugs bij atnācis,
mēs te ar rāvām pirmo māju. Viš teic: “Zin ko,pourā iekš!” Viš caur degunu runāja. Un
iesviedām purvā, bet tas brālēns neatbrauca uz tiem Jāņiem, bet uz nākošiem Jāņiem.
Mēs Snēpelē dzīvojām, nolīgojām, otrā dienā atbraucām te, patēvs noliek šņabi uz galda.
Kurš teic: “Kurš ta šņabi dzer Jāņos?! Alu dzer!” “Jā, pagājšgad iztaisīj, pazuda ar visu
muciņ!” Man tā ka ar ciri pa pieri – bet tā muciņ ir purvā! Es teic: “Zin, brālēn, nu
tik joz rokas un bikses, nu ir šepte! Velkam ārā!” Oi, kas pa mantu bija! Apglumējušu
mazgājām un divas, trīs glāzes. Ne vairs brūns, bet balts kā šampanietis! Un kājas uz
gultas galu, un – gatavs!

Un viņš patiešām labs saglabājies?
Jā, jā, jā, labs! Labs, ne skābs, it nekas – ūdenī! Noteikti ārā būtu sabojājies. Parasti jau
ne pārāk – to mēnesi tur.
Kolhoza laikos pa Jāņiem estrādē – kam tik vajag, aiziet ar kanneli vai ar krūzi
pakaļ. Viens speciāli stāv pie mucas, viens, kas skaidrāks, kas ielej. Jo savādāk šitādi aiziet,
ielej un aizmirst krānu aizgriezt. Padomju laikos katru gadu bij alus muca, jā, jā. Pūtēju
orķestris bij, un alus bij.

Kad tad pēdējoreiz taisījāt?
Vai!... Es nemaz nezin.

Tagad var uz Jāņiem ielikt.
Nav trauku.

Pilnīgi nekas nav saglabājies?
Nē, nav nekas galīgi.