Teicējs: Aivars
Intervijas laiks: 2008. gada 13. jūnijs
Intervijas vieta: Kazdangas pagasts
Intervē: Ieva Vītola, Agrita Ozoliņa
Transkripcija: Ieva Vītola

Intervija notiek vasarīgā novakarē pie Aivara mājas. Saruna rit raiti, jo viņam ir liela
pieredze alus gatavošanā. Sarunas beigās iesaistās arī Aivara sieva, kas cienā mūs ar
sviestmaizēm un tēju, un vietējais pagasta iedzīvotājs, kas mūs te ir atvedis.

Vispirms varētu pastāstīt, kā to iesalu sagatavo.
Vispirms vajag kārtīgus, dīgtspējīgus miežus. Nedīgstošie graudi taisa duļķi.

Kuras ir labākās šķirnes?
Vislabākais no “Abavas” ir iznācis. Ir jau daudz tās alus šķirnes. Es tik smalki nezinu,
galvenais ir provēt to alutiņu, kā tur labi ir iznācis. Viņus mērcēja.

Cik ilgi ir jāizmērcē?
Nu, tur... Citi, es pat zinu, ieliek maisā un iemet dīķī. Bet man teica atkal, ka ir varbūtība,
ka viņi noslīkst. Viņi nedzīvi paliek. Labāk uzlej ūdeni mucā, tad nākošā dienā tā kā palej
nost, tad atkal uzlej. Pamaina ūdeni, lai viņi dabū gaisu. Kādas pāris dienas pamērcē,
lai viņi paliek mīkstiņi – kad paņem graudiņu, lai var saspiest viņu. Un tad vislabāk, no
manas prakses, kad ir betona pagrabs, kur visapkārt ir mitrums.

Kur klons ir?
Klons, ne klons. Kaut vai klons, bet taisni uz betona vislabāk. Uz dēļu grīdu – viņš nemīl
sausu. Viņam vajag, lai visapkārt telpa ir mitra. Tumšā vietā. Un tad viņu vēl pārklāj, lai
būtu tas siltums, dīgstot rodas tā enerģija, izdalās siltums. Viņam vajag siltumu. Apmēram
tādā slānī. No sākuma, vārdsakot, saber lielā kaudzē, es tā darīju, tā man mācīja pārējie.
Un tad, kad paliek silti, pabāz roku, tad viņus klāj ārā, ārā, ārā.

Cik biezus viņus klāj, kādus septiņus desmit centimetrus?
Jā, jā, jā. Ir jau dažādas metodes, cits ļauj viņam sadīgt tā kā velēnai. Tad var tā kā noplēst,
kā jau velēnu, saaug ar visiem asniem. Asni nē, bet saknītes tikai drīkst būt, asni nedrīkst
būt. Tad ir liela plūkšana. Labāk, lai smuki graudiņš izdīgst, tad viņš nav jārīvē, nekas. Nu,
un tad – kamēr sadīgst. Galvenais jo vēsākā vietā – lai būtu vienmērīgs telpas mitrums.
Tad vislabāk viņi sadīgst. Ja mocās kaut kādās istabās un virtuvītēs, tad plēvi liek virsū,
tad viņi nevienmērīgi dīgst, bet var jau.

Cik ilgi notiek tā dīgšana?
Tas atkarīgs no apstākļiem. Ja viņi ir forši, mitrums ir un tā temperatūra ir normāla. Ja ir
pārāk sauss, tad viņš nedīgst vairāk. Tā viņš diezgan ātri izdīgst. Un tad nedrīkst pārlaist
pāri. Ja sāk tie asni palikt zaļi, tad tas jau brāķis ir. Tad ar sietiem. Ir jau žāvētavas, citi
taisa. Dzirdēts, pirtiņā visbiežāk žāvē.

Kur jūs žāvējāt?
Saulē.

Saulē?
To lielumu apžāvē. Man tur tādi bija, izdomā jau visādus variantus, lai gaiss iet cauri.
Citi ja taisa tā kā maizes kastes, saliek iekšā, lai ir gaisa cirkulācija. Visādi varianti, kā
nu kurš izdomā. Vecos laikos pirtiņu izkurināja, lūkas, ventilāciju attaisīja vaļā un augšā
sakrāmēja tā, lai tur tas gaiss iet pa visu to. Tas ir vistrakākais darbs – sagatavot iesalu.
Visvieglākais ir dzert alu pēc tam!

Tad jāžāvē, pilnībā jānožāvē. Un tad jānobrucina.

Kā var pateikt, ka tas iesals nožāvēts?
Uz zoba. Kā tad pateica klētī, ka grauds ir gatavs? Kad tu nevari vairs saspiest ar nagu.
Viņš jau jāmaļ pēc tam. Citādi iznāks biezputra, nevis iesals. Galvenais – visas tās saknītes
jānobrucina nost ir! Rīvējot rokās, un uz sieta.

Cik kilogramu iesala jūs parasti žāvējāt?
Nu, divi maisi. Aptuveni līdz simtam viena porcija, tur jau mazāk nav jēgas taisīt.

Labi, tas iesals sagatavots.
Nu, to var glabāt līdz tam brīdim, kad sagribas dzert. Tad ir jāmaļ iesals. Un iesalu visla-
bāk ir uz valčiem malt. Varētu būt tajā raupjumā, kas līdz putraimiem. Valči ir tā kā veļas
rullis. Man bija tāds aparāts. Svarīgi, lai tiem miežiem, graudam tā čaumala paliek klāt.
Paši mēs nemīlam, ja klāt ir, bet priekš iesaliņa to vajag, jo viņš tad filtrē. Lai čaumaliņa
paliek vesela, lai paliek klāt. Ja viņu samaļ putrā, tad ar zeķubiksēm jāspiež ir. Kad pa
smalku samaļ, tad viņš sablīvējās. Tad ir krāmēšanās ar salmu slāņiem, tad jātaisa dre-
nāžas, lai viņš notek. Tad liela darbošanās ir. Agrāk jau tās dzirnavas nebija riktīgas, tad
samaļ tā kā lopiem, tad tā ir. Parasti ir tā: ja mans suns ēd iesalu, tad ir labs. Ja neēd iesalu,
tad ir slikts. Tas tūlīt klāt ir. Jābūt smaržīgam tam iesalam. Graudiņiem ir jābūt saldiem.

Un tad?
Tad ir tas smagākais. Tad ir jāieklapē viņu, kā saka. Jāsāk agri no rīta. Labi, ja ūdens jau
uzvārīts ir.

Jūs ūdeni ņēmāt no akas vai no avota? Tas jau arī no svara.
Laikam. Tāpēc jau katrs, kuram labs ir, tas ņem no vien vietas parasti. Man aka ir laba.
Kaut kāda jau nozīme ūdenim ar ir. Bet pats svarīgākais jau tomēr tas iesaliņš ir, lai būtu
kvalitatīvs.

No rīta agri ir jāsāk, lai līdz vēlam vakaram var tikt galā. Tad ir tā ieklapēšana vai
iesala iemaisīšana. Sāk muļļāt ar menti. Vislabāk jau ir koka baļļa liela. Kāpēc koka, zini?

Nē.
Tāpēc, lai siltumu turētu iekšā. Metāls jau dziest ārā. Jo mazāk dziest, jo labāk. Sākums
jau pirms tam arī ir vistrakākais. Jābūt ideālai tīrībai. Jāplaucē ar kadiķīšiem. Kad brīvie,
labie laiki bija, tad braucām pie tvaika. Tad zinu, ka ar visīti mazgā un tīra. Tas ir tad, ja
tur kāds pelējums ir. Ar ziliem graudiņiem tīra. Tāpēc jau jaunos laikos taisa nerūstošos
traukos, un tad ir viegli.Ar karstu ūdeni izskalo, un tad ir miers, nelien tajā šķirbās iekšā.
No koka ir tas, lai viņš turētu to siltumu. Tad paņem maisu, ieber iekšā tos miltiņus, uzlej
ūdeni.

Pilnīgi karstu?
Nekādā gadījumā, tad iznāk cūkēdiens! Vajag apmēram uz spaini vāroša ūdens vienu litru
auksta ūdens. Neviens daudz nemērīja, tad, kad elkonis nedeg, tad ir labi. Ja uztaisa ar
vārošu ūdeni, tad tik saplok, tad jādod cūkām. Tad neizdalās saldums, iesaliņš neiznāk.
Pārsvarā jau taisa no miežiem, bet ir, kas taisa no kviešiem. Kā tur teica – ja no auzām
taisa, tad tik zirgi var dzert.

Jūs parasti no miežiem taisījāt?
Es no miežiem. Kādreiz pieliek kviešus, tad viņš tādu tumīgāku, kā saka, dod. Un tad
maisa, maisa apmēram trīs stundas. Tas process – iemaisīšana un izturēšana. Viņu
maisa, un jāklapē un jāklapē, tad sviedri tek. Ar to menti tik maisa un lej tik klāt, un
pieliek vēl klāt, visu kārtīgi jāizklapē – tik biezs, lai mente nekristu gar zemi. Iestāda tā
kā karogkātu, lai mente nekristu gar zemi. Tad apmēram pusstundu tā maisīšana notiek,
lai tad divas, divarpus stundas stāv. Kad beidz ieklapēt, tad visas maliņas apklāj ar karstu
ūdeni un ar svaigu iesaliņu nober. Tas tāpat, kā bērzu sulām auzas virsū uzber, viņas
izaug kā velēna – un labākais korķis. Un tā viņu apsedz, neieklapētie milti viņu pašu
apsedz. Tad mēs riktīgi ar maisiem apklāj visu, un tad gaidi divas stundas. Ko tad dara?

Tad – tecināmā muca. Protams, arī jābūt tīrai. Apakšā kaut kādu sietiņu taisīja,
vislabāk, no veciem laikiem, kādu alksnīti svaigu ieliek apakšā, ieliek apakšā kādus...
Vecām mucām bija tas miets pa vidu, modernākie, slinkākie ietaisa krānu sānos.
Alkšņi dod to brūnumu, rūgtumiņu bišku. Kas ir galīgi slinki, tie ieliek kādu akmeņus
nodedzinātus. Tīrus akmeņus, lai būtu, ko filtrēties. Tad pirms likšanas tecināmā mucā
viņu riktīgi izmaisa. Fiksi jātaisa tā lieta ir.

Kāpēc fiksi?
Lai nesāk rūgt, lai nesāk skābt. Tur nedrīkst garumā vilkt, nu, bet ātrāk ar nedrīkst jemt,
viņam ir jāievelkas. Tai misai – nu, ko tecina ārā. Pārmaisa, krāmē iekšā tecināmā traukā,
apakšā salmus. Ja ir normāls tas iesals, jāredz pēc acs, tad visu var vienā kārtā, ja viņš ir
par smalku, taisa visādas drenāžas, citādi neiznāk. Slānītis salmi, tad vēl liek tādus puļķus
iekšā, kurus aptin drusku ar salmiem, lai pa kārtām viņš var tikt uz leju. Ja par smalku
samalts, tad viņš sablīvējās, uztaisa tā kā biezputru un nelaiž cauri. Tā kā auzu pārslām
jābūt. Tāpēc jau jāmaļ ar valčiem, lai nesaberž putekļos. Labāk saspiest, uz četrām daļām
saplacināt, lai apvalks paliek, jo tas ir tas filtrējošais materiāls. Tad lej vārošu ūdeni virsū.
Tā mēs darām. Vārošu ūdeni virsū, apmēram divas stundas gaida, tad vārošu ūdeni virsū
kādu gabaliņu virs tā iesala. Tur jau arī pēc pieredzes, ja tu jūti, ka ir salds, tad jau var
vairāk liet. Tur jau pēc izjūtām, ne jau mēra tur. Ja jau galīgi švaki, tad pāris kilogramus
cukuru ber klāt, lai neblamējās! Tagad salej tecināmā mucā, vārošu ūdeni lej virsū, tur
var karstu, jo viņš jau ir ieklapēts, tad vairs nevar saplukt. Tad pagaida divas stundas, tad
griež vaļā. Parasti jau pirmo pusspainīti, kas nāk ārā duļķains, to notecina nost, to atlej
atpakaļ. Tad jātecina ne pārāk lēni, nevar stundām sēdēt un tecināt pa pilītei – gaidīt, kad
saskābst viss tev. Diezgan strauji jātecina tas nost ir. Citi vāra. Es parasti nē.

34
Un ūdeni lej virsū?
Tādu gabalu virs putras, iesala. Kādi 10–15 centimetri. Nevar vienu spaini iesala un
piecus spaiņus ūdeni liet, tad iznāk kā pudeļu alam – trīs graudi uz pudeli. Tur jau jājūt,
tas ir uz čuju.

Tad tecina nost, daudz nekasoties, 15–20 minūtēs vajadzētu notecināt. Ja ir par
smalku samalts, tad netek. Tad ir cauri. Mēs pirmo reizi ar Rūdi – tāds iesals, ka prieks!
Pilnīgi smaržīgs, lipīgs, līp pie rokām. Ņēmām ar marlēm, ar vis kaut ko ārā, ar zeķēm
spiež ārā! Tad tak ir cauri viss. Sāk skābt.

Vārdsakot, tad, kad pirmo notecina, kad beidz tecēt, tad šauj ciet. Kad straujā
tecēšana ir cauri. Un lej otro virsū, tad iznāk tas otrais alus. Priekš otrā alus, tur ūdeni
drusku mazāk lej, jo tas labums jau noņemts ir nost. Viss saldums noņemts nost, tad
skalo tikai kā traukūdeņus, tas ir kā otro kafiju uz biezumiem taisīt.

Kas tad paliek tam tāpiņalum?
Tad visu atkal fiksi notecina, tad atkal lej virsū, citreiz aukstu. Tur ir dažādi varianti,
ja tur ir jēgas, tad uzlej dažus spaiņus virsū. Tad to notecina, tas tas tāpiņš ir. Tas pats
švakrākais ir. Tad pieliek pāris kilogramus ledenes krievu laikā, tad tas iznāca tas labākais
alus!

Kad notecina, jūs vārāt pēc tam?
Pārsvarā nevāra. Citi vāra. Tikko notecina, viņš jāliek tūlīt dzesēt. Kādas nu iespējas ir –
vai nes uz dīķīti, uz avotiņu, citiem uzreiz iet caur dzesētāju. Viņš jāatdzesē ir. Zem 30
grādiem, apmēram 25. Ja ir par karstu, tad pārāk strauji sāks rūgt. Vēl tas raugs jāgatavo.

Kad to gatavo?
Galīgi aizmirsu. Tie apiņi ar jāliek ir. Apiņus birdina arī tam iesalam, kad liek to klājienu
virsū uz to tecināmo mucu. Pirms tam no rīta jau tiek novārīti apiņi atsevišķā grāpī,
savārās kā kārtīga tēja. Lai viņi atdziest attiecīgi.

Un arī jau raugu, citi jau liek tur baigos kilogramus, es tur pāris paciņas. Ko
tad! Es jau parasti, kad ieklapē to masu, paņem to saldo suliņu, ieliek grāpītī, pieliek
cukuriņu, raugu – kā jau ieraugu taisa. Apiņus arī klāt, atdzesētus. Tad viņu pielej tur, un,
tikko tu tecini pirmo ārā, pie tās misas jau pāris kruškas pielej klāt, lai viņš sāk darboties.
Raugs jau pats rauj klāt, veidojas. Tad tas ieraugs ir.

Tad to misu atdzesē, liek raudzējamās mucās. Parasti jau liek ieklapējamā mucā,
kurā maisīja. Vajag vēsākā vietā, kādā pagrabiņā foršā, kur nav karsti. Tad atdzesēts ir un
lej klāt ieraugu, atkal apiņus. Tāpat arī otro notecina, tā secība tāda pati. Parasti trīs mucas
taisa. Citreiz es to pirmo un otro leju kopā, citādi tas pirmais pa stipru, to nevar iedzert.
Cik garu viņu pavelk. Pēdējais jau ir pēc Jāņiem. Kad izskalo kannas, tad kaimiņi izdzer!

Nu, un tad sākas interesantākais, tad jāvaktē tas rūgšanas process, lai viņš
nepāriet vārīšanās. Ja viņš sāk vārīties, sāk mutuļot viss, temperatūra ceļās, viņš sadeg
viss un saskābst!

Ko jūs tad darāt, varbūt jāatdzesē?
Es liek auksta ūdeņa kannas iekšā. Protams, tīras. Traki, kad sāk rūgt. Redz, no sākuma
vajag nosegt, lai viņš siltumā ir, bet, ja laikā neatsegsi vaļā, nenovaktēsi, muca pilnīgi sāks
vārīties, mutuļos. Iet tā kā veļas mašīnā!

Cik ilgi viņš rūgst?
Kad jau puta sāk krist. Putas brīžiem izveidojas tāda kārta, ar visiem apiņiem. Viņš ir
silts, salds, garšīgs. Viņš nav norūdzis. Ja dod saldu alu, tad tur nav riktīgi. Nav norūdzis.
Cukurs jau izrūgst ārā. Jāizrūgst. Tad viņš paliek skābs. Tad tur atkal dažādas metodes,
ja aiziet pušierē tajā rūgšanas laikā. Ja pa daudz uzkarst, viņš parauj skābumu. Kādas
tur bija metodes? Dažādas. Nokarsē, nokaitē riktīgi akmeņus, tad tos met iekšā, karstus
dzelžus liek. Nu, pats vienkāršākais – sodu samaisa un liek klāt. Akurāt neviens alus nav
liets ārā, sataisa sodu, noputo un izdzer! Bet tas jau nav vairs kvalitatīvs. To nedrīkst
pieļaut, ka viņš sāk vārīties. Ja nevar noštopēt, tad... Ai, dieniņ, mocījušies esam, citreiz
tur lējuši tiem traukiem sodu, bet viņš rūgst tā kā traks! Ar otro nav tādas problēmas.
Trešais – tas pavisam mierīgi.

Kādas attiecības uz tiem diviem maisiem iesala – cik rauga, apiņu?
To raugu jau var pavairot no vienas zupas karotes. Nelaiķis kaimiņš lika kilogramu, tad
nosēžas mucās tas raugs, nav jau vajadzīgs. To ieraugu uztaisi, tikko kā ielej to misiņu,
cukuru, kādu apinīti. To tā neviens nepateiks – uz 100 litriem vajag tik un tik. Varbūt
kādam ir tāda recepte. Citi pat paņem to rūgstošo misu, ieliek burciņu ledusskapī uz
nākošo reizi. Viņš aukstumā nedarbojas.

Kad tad lej tajās muciņās?
Būtībā – kā kuru reizi norūgst. Otrā dienā vakarā – tad, kad pirmā rītā sešos pussešos no
rīta sāk, vakarā vēlu viņš sāk rūgt, no rīta tad riktīgi būtu jāvārās.

Bet tad jau naktī jāiet vaktēt!
Tas jau ar pieredzi. Pirmo reizi sēdi klāt! Kā sivēnus gaidi. Ar laiku jau tā pieredze rodas,
tad tu jūti, viņš vārīsies vai nē. Tad, kad, vārdsakot, jūti, ka viss sāk noplakt, tas raugs
noplok, tās putas nevis iet uz augšu, bet sāk noplakt, tad ir jāpilda ārā. Un uzreiz jau
nešauj ciet. Viņš jau vēl darbojās. Izkāš viņu un lej iekšā muciņās. Kā parasti iznāk! Te
vietējie uztaisa pēdējā brīdī un trešā dienā jau lieto. Tas nav normāli, viņam vajadzētu
pastāvēt.

Kā mums kādreiz bija, kad bija tās vecās muciņas. Salej muciņās, uzlika glāzi.
Viņš jau darbojas, nav beidzis rūgt, lielā rūgšana ir beigusies, pēcrūgšana vēl turpinās.
Un tad tie burbuļi nāk ārā – puk - puk - puk! Tad, kad glāzi paceļ un nenāk tas burbulis,
tad sit spundi ciet. Es iesaku – vismaz nedēļu vajadzētu noturēt. Vismaz. No sākuma
viņš ir tāds duļķains, nav nostāvējies.

Ir dzirdēts, ka tās alus mucas sprāgst. Kas tur par vainu?
Kad pa ātru aizskrūvē, tad ir traki, tad sasper tās mucas, viņš jau darbojas. Pat ņeživeikas
sasper!

Kur jūs šito visu iemācījāties?
Tepat kazdandznieki taisīja. Sviliņ Voldis, tepat mežkungi, visi jau aizgājuši. Tā no
kaimiņiem – no viena, no otra.

Kāpēc jūs vairs netaisāt?
Darbietilpīgs process. Taisīja jau taisīja. Tad, kad visi skrēja brīvā Latvijā, tad tai laikā
visi te sāka brūvēt. Viens otrs jau vēl brūvē apkārtnē.

Ko dara ar iesalu pēc tam?
Cūkām, govīm. Viņi tā kā traki ēd!

Kā to sauc – par drabiņām?
Drabiņas.

Cik gadus jau neesat vairs taisījis?
Jādomā. Neatceros, kādi seši gadi apmēram. Sapuja visi tie trauki. Man jau bija vēl visi
tie nerūsošie ar. Milzīgi tās mucas bija pēc tam jāmazgā. Ja tu viņu neizžāvēsi, tad viņas
sapelēs, ja tu viņas pārkaltēsi, tad viņas sabruks. Ja turēsi kaut kādā sausā vietā, viņas
atkal sabruvislabāk.

Vai atšķiras garša tam alum, kas glabājas koka un metāla muciņās?
Es domāju, ka nē. Koka muciņas – tās ir tradīcijas, pirms 150 gadiem taču nebija metāla.
Es visādās esmu taisījis – gan koka, gan metāla.

Katram saimniekam sanāk savs alus.
Kādreiz jau katrā mājā taisīja alu.

Jūs bieži taisījāt alu?
Uz Ziemassvētkiem tradicionāli taisīja, par Jāņiem nemaz nerunāsim, tad vēl pa vidu.

Vēl kādas kāzas.
Man nepatīk citiem taisīt, tad parasti nesanāk.

Jūs zināt, kā maizes alu taisa?
Jā, tur liek cukuru klāt. Vajag to saldumu, ja nav saldums, nav stiprums.
Visvieglāk jau uztaisīt no iesala ekstrakta. Samaisa smuki, otrā dienā rūgst, vakarā var
sākt mēģināt. Tad, lai saglabātu līdz Jāņiem, iedod sievai – lai noslēpj!

Cik ilgi var glabāt?
No Jāņiem līdz Pēteriem. Nu, riktīgi aukstā pagrabā mēnesi mierīgi var.

Saka, ja no alus galva sāp, tad cukurs likts klāt?
Izdzersi spaini, vienalga, sāp.

Vai bija gaišais un tumšais alus?
Kad taisa tumšāku, tad iesalu pacepina, uztaisa kukulīti un pacepina. Uz pannu pabrūnina,
tad viņš tumšāks nāk ārā. Citi pagrauzdē cukuru klāt. Parasti jau iznāk tā, ka, kaltējot to
iesalu, kāds stūris piedeg, paliek tumšāks.

Reti kurš vairs zina pastāstīt, kā gatavo alu.
Tas jau no vietējiem večiem ir ievākts. Kad medībās gāja, tad mēs pa alu visu laiku
runājām uz mastu. Tā, kā es stāstu, nevienā grāmatā nav, man liekās. Ir alus vārīšana un
ir alus tecināšana, mēs tecinam. Alus vārīšana ir vairāk citās zemēs – Vācijā, Beļģijā. It kā
ar vārīšanu iznāk garantija. Tikko visu iztecina, tad vāra, pirmo ar otru kopā vai atsevišķi
uzvāra, putas izdalās, viņš paliek dzidrāks daudz. Ja uzvārītKa viņš tikai rūgstot neuzķer – tur jau ir tās niansītes!

Būs mums pašiem jāmēģina uztaisīt alu! Nez, kā izdosies, cerams, ka nesaskābs!
Jūs jau var tecināt! Es saku, pirmoreiz taisot alu, vienmēr saskābst. Tā nemēdz būt, ka
pirmais izdodas!