Teicējs: Alberts
Intervijas vieta: Aizpute
Intervijas laiks: 2008. gada 27. maijs
Intervē: Signe Pucena, Uģis Pucens
Transkripcija: Signe Pucena

Alberts ir vienīgais mums zināmais alus darītājs, kas vismaz reizi gadā – uz Jāņiem –
vēl pats gatavo alu. Viņu kā alus darītāju vietējā apkaimē pazīst daudzi, un arī
mēs dodamies pie Alberta, lai saprastu alus gatavošanas procesu un aicinātu viņu
piedalīties mūsu organizētajā alus gatavošanas meistardarbnīcā. Alberts palīdz
mums sagatavot iesalu meistardarbnīcai – samalt Agra izdiedzētos un izžāvētos
miežus, bet visu alus gatavošanas procesu viņš piekrīt rādīt savās mājās pāris dienas
pirms meistardarbnīcas.

Es esu kādreiz tirgojis, bet tad jau te aizliedza un nevarēja vairāk. Mums bij veikaliņš
tepat. Tad jau mēs stingri, tad jau es kādas divreiz nedēļā taisīju, bet tagad jau faktiski
tikai uz Jāņiem.

Nu, kāds tas process ir? No kura gala mēs varam sākt saprast, kā to dara?
Tas process ir – papriekš jāuztaisa tas iesals ir. Nē, papriekš jāizaudzē mieži, un alum ar
der tikai tādi speciāli alus šķirnes mieži. Tad viņus izaudzē un jānogatavina vēl ir. Uzreiz
ar viņus nevar tur diedzēt. Un tad viņi, jādiedzē tie mieži ir. To es te nedaru. Mums ir
tur tāda darbnīca, mēs jau vispār iesalu taisām, mēs taisām iesalu priekš maizītes. Tā
nopietni mēs strādājam ar to.

Paši audzējat miežus?
Jā, jā. Miežus pārdodam un rudzus paši pārstrādājam. Tad mēs taisām to rudzu iesalu
un dodam uz ceptuvēm. Šitā – alus – ir tāda blakus nodarbošanās. Ja man nebūtu tas
darbs, tad es varbūt vairāk ar šito nodarbotos. Bet nu pašreiz alus jau ir tik foršs un labs
veikalos, ka – kam viš vajadzīgs?!

Citi jau saka, ka tas neesot dabīgs.
Nē, nu, tas ir taisnība! Tas ir pilnīga taisnība! Man bij sakari, kādreiz Pāvilostā bij tas alus
brūzis, un tur man bij sakari. Un es jau toreiz prasīj tam, direktors man bij pazīstams, es
teic: “No viena kilograma cik jūs izbrūvējat alu?” Viņi teic: “Septiņpadsmit.” No viena
kilograma miežiem! Es izbrūvēju alu, no viena kilograma man iznāk divi litri alus. Tas ir,
kad man nekas nav klāt. Tikai raugs. Tur kaut kādus draņķus lika klāt. Tagad jau ar – kā
jūs teicāt, tas jau nav īsts alus.
Te man ir divi lieli tādi kubli. Te man notiek tā jaukšana un raudzēšana, un
darīšana. Mucas man visas stāv pagrabā. Visas praktiski ir šitās nerūstošās. Es tik ar tām
strādāju.

Kas tām koka mucām?
Nu, koka mucas jau ir labas, garšīgas iznāk, bet, nu, perfektai tīrībai jābūt.

Atšķiras garša?
Jā, ja nav, ja bišķīt nojūk kaut kas, tad ir švaki. Tas alus vairs nav garšīgs, ja nav tīros
traukos taisīts. Ir iznācis, ka man ir kādi atsevišķi koka gabali tais mucās, un ir iznācis, ka
saskābst. Bet – labi, lej ārā, un miers.

Kā jūs filtrējat?
Caur graudiem. Un viss.

Kad tad jūs tagad plānojat pirmo taisīšanu?
Es nezin, es bij domājis, ka es tik vienreiz šogad taisīšu. Es negrib daudz vairāk krāmēties.
Man te pagājušogad bij pagasts pasūtījis. Tiem tur pagājšgad sākuši kauties, pa maz esot
bijis, un vairāk nepasūtīs.

Cik tad jūs varat izbrūvēt vienā paņēmienā?
150 litrus.

O, un tas par maz? Nu, pagastam varētu būt, ka par maz.
Aizpagājšgad es trīs reizes taisīj. Tad vajdzēj pilsētai ar vēl. Pašiem, radiem draugiem,
strādniekiem.
Ja kāds grib mācīties, tad jānāk te uz vietas būs. Tad kad tā brūvēšana būs. Tad ir
jārēķinās praktiski divpadsmit stundas vismaz un tad vēl, es jau gandrīz nakti neguļu.

Kad sākat brūvēt, tad ...
Tad jau nevar atlaist vairāk. Tad, kad ir iesākts, tas iesals man praktiski ir jau samalts,
no rīta septiņos, tagad ātrāk ar var jau iekurināt to katlu. Tad sāk vārīt ūdeni ap sešiem
septiņiem, tad ir jārēķina divpadsmit stundas, un tad ir praktiski gatavs.
Tur tas process ir tāds, ka es, piemēram, septiņos iekurinu to ūdens vārāmo katlu,
tad man vismaz kādas divas stundas ir jākurina viņš, lai uzvārās. Un tad aplej to iesalu, un
ik pēc pusstundas man jāmaisa viņš ir. Un tad kādas divas stundas pa pusstundu maisu,
un tad liek atkal citā mucā, un tad viņš man stāv, tad ir divas stundas starpbrīdis. Un tad
sāk tecināt.

Viņu var ielikt uz raudzēšanu, uz atdzesēšanu. Nu, un tad viņš rūgst. Kad atdzesējas, tad
liek raugu klāt. Tad otrā dienā jāvaktē, kad viņš ir gatavs, ka nenoguļ. Vai, nu, kad ieliek
par ātru mucās, var izsprāgt mucas! Kad ieliek pa vēlu, tad tur tāds bikšūdens, kā saka.
Izliešana ir ļoti svarīgs moments. Es jau sak, ka es gaidu kā govi uz atnešanos.

Kā ar šitām mucām? Sākumā tak, no kā jūs iemācījāties, bija uz koka traukiem?
Bij tās mazās muciņas, bij koka. Jā, bij arī tās, bet tad es te sagatavoju, sagādāju nerūstošās.
Izlejamās muciņas ar – pa 20, pa 15 litri, tādas. Lai taisītu alu, vajadzīgi kārtīgi trauki.
Nevar kaut kā tā. Tas nekas, ka koka, ja kārtīgi cilvēks iztīra, izplaucē. Zin, visu mūžu tā ir
darīts. Ātrāk jau nebij šitie te trauki. Nu, galvenais, jau tā, zin, kā ir kādreiz – iedod kādu
muciņu kādam, atstāj, neizmazgā, pieskābst, un tad ir pagrūti dabūt viņu tīru. Man jau ar
šitās muciņas kad atnāk, es paožu. “Jā, es izmazgāju!” Vienreiz nekas nav, ka ielej ūdeni.
Pietiek arī ar aukstu ūdeni. Piemēram, šajās mucās, kad ir tukšs, trīs, četras reizes aukstu
ūdeni, izskalo kārtīgi, ka nenāk putas vairāk ārā, – muca ir tīra!

Nu, bet tas process atšķiras, šajos traukos kad taisa, vai tāds pats ir?
Process praktiski neatšķiras, bet tā bij onkuls iesācis, un es ar tā turpinu tagad. Tie alus
brūveri, varbūt esat dzirdējuši, taisa pirmo, otro, trešo. Bet onkuls man tā bij iesācis. Tad,
kad viņš iztecināja, tad salēja visu kopā, un sanāk viss viens tāds. Un tad viņu ielej tais
katlos un vāra, un var dabūt to konsistenci, kādu vajag. To stiprumu tādu. Tur pat var
sīrupu izvārīt.

Tas stiprums, kad vāra, rodas?
Ūdens iet gaisā ārā. Ūdens iet projām, un saldums paliek. Viņš paliek tāds koncentrēts,
garšīgs, un apiņi klāt. Bērniem var dot, kamēr nav raugs klāt. Viņš ir baigi veselīgs. Viš jau
nekas nav. Salds miestiņš, kā saka. Garšīgs.

Kā ar tiem apiņiem?
Apiņi man vēl, mēs nopirkām 120 kilogrami tādu presētu maisu, un tas man stāv vēl. Tie
ir krievu laika apiņi, tādi žāvēti.

Kā ar tiem raugiem ? Jūs lietojat kādu speciālu?
Nē, es lietoju šito te maizes raugu pēdīgā laikā. Kādreiz te veikalā varēja dabūt igauņu
raugu, tas bij tāds foršāks. Man tā viņš patika, ka tā rūga! It kā jau vajadzētu likt to
speciālo alus raugu, bet nezinu, man liekas, ka te vietējie brūveri neviens te nelieto.

Ar importa raugiem nav mēģināts?
Nē. Nē, nē, es neesmu mēģinājis. Es domāju, ka nekas labāks nevar būt. Šitie jau tādi
dabiski vairāk, vietējie. Igauņiem labs raugs, tas dzīvais. Faktiski labāks nekā šitas te.

Ūdens arī?
Ūdeni es jau sākumā vedu no avota, bet tagad te pie dzirnavām tas avots ir likvidēts, tur
nekā nav vairāk. Te lejā, taisni pie vecām dzirnavām bij smuks avots, un mēs te ņēmām
pat dzeršanai. Ļoti labs ūdens bij. Bet tagad ņemu, kas ir.

Vai garša atšķiras, izmantojot avota ūdeni vai kādu citu?
Nu, nezin. Katrā gadījumā, viņš tiek novārīts, izfiltrēts.

Cik ilgi var glabāt alu?
Nu, bez nekādiem konservantiem, es nezin. Ja tā kārtīgi aukstā pagrabā tur, dažreiz
mēnesi glabājas. Nekāda vaina nav. Es zin, ka vīri te kādreiz laida akā iekšā to muciņu.
Tāda dziļāka aka kad ir, ielaiž akā to muciņu, auksts, foršs, tas vislabākais ir. Tie pagrabi
jau ar vasarā tāpatās iesilst. Bet, nu, ielaiž akā iekšā, striķī iekarina.