Teicējs: Vincents
Intervijas laiks: 2008. gada 13. jūnijs
Intervijas vieta: Aizpute
Intervē: Ieva Vītola
Transkripcija: Ieva Vītola

Uz Vincentu kā zinošu alus gatavotāju atsaucas vairāki aizputnieki. Vincentu satieku
mājās, viņš ir pārsteigts par manu pēkšņo ierašanos, taču interviju neatsaka. Sarunas
tēma viņam iet pie sirds, jo savulaik bieži un daudz gatavojis alu. Viņš savulaik bijis
metinātājs un alus gatavošanai taisījis traukus ne tikai sev, bet arī citiem Aizputē.

Oi, krietni taisīju, krietni taisīju! Nav vairs kur. Cik uz kāzām, uz izdarībām taisīju, nespēj
atkauties no cilvēkiem, nē, nu, zin kā, visiem vajadzēja!

Kā jūs iemācījāties taisīt alu?
Man māte bija laba alus taisītāja kādreiz. No bērna kājas, varētu teikt, tas tā iegājies.

No kuras vietas mamma ir?
Mamma? No Suitiem. No Gudeniekiem.

Mamma taisīja, un tad jūs arī tā iemācījāties?
Jā, jā. Bērnam bij jālīdz taisīt. Suiti jau lieli alus taisītāji bij kādreiz. Toreiz gandrīz katrā
lauku sētā uz visiem svētkiem alus bij mūžīgi. Tad jau šņabi nedzēra – kā tagad. Uz
Jāņiem, vai ne, Lieldienām, Ziemassvētkiem, vai ne.

Kā to alu taisīja? Piemēram, ja man uz Jāņiem vajag, tad divas nedēļas iepriekš?
Ne, ne, ne. Cits jau grib tādu svaigāku, cits atkal tādu, lai nostāvas ilgāk. Bet tā jau parasti,
ja, teiksim, Līgo vakars ir nākamo pirmdienu, tad ceturtdien, trešdien iztaisa. Pāris
dienas, trīs dienas, lai pastāv.

Tad sāk alu vārīt, bet pirms tam jau visādi priekšdarbi ir.
Vai, dieniņ! – kamēr viņu iztaisa? Kamēr iztaisa, lai alu dabūtu gatavu, vismaz pusmēnesis
paiet.

Ar ko sāk?
Pirmāk jau sāk ar iesala taisīšanu. Tā iesala taisīšana – iemērc tīrus miežus. Iemērc, vai
ne, apmēram tā vienu diennakti. Vasaras laikā jāskatās, vai nav jāmaina ūdens, lai ūdens
nesāk skābt. Jāuzmanās krietni, vairākas reizes jāmaina ūdens. Apmēram 24 stundas
mērcē, tad laiž, liek uz klona. Vislabāk jau uz klona, uz cementa grīdu.

Bet grīda taču auksta!
Tas nekas, viņam pietiek siltums. Tad viņš sāk pakāpeniski dīgt.

Cik ilgi dīgst?
Atkarīgs no laika – nedēļu, vairāk. Un ar – dīgstot ir jamaisa, vai ne, lai nesasilst pa
daudz, lai nesaiet velēnā. Es nelaidu velēnā. Biški jaapmaisa, mitrums arī jādod, pārlaista
ar lejkannu pāri. Labāk tumšā vietā. Klētī vislabāk.

Un tad tie asniņi izaug?
Izaug. Apmēram jāskatās, cik tālu viņš iet, tas saldums rodas no tā asniņa. Tās saucamās
saknītes, tās iet nost. Tas saldums nāk no tā dīgļa. Ja tas asniņš ir viscaur graudā iekšā,
kad nāk uz beigām, jāskatās, tad jau redz, cik daudz viņu vajag. Un tad beidz.

Cik daudz kilogramu jūs diedzējāt?
Cik var izžāvēt, cik daudz vieta ir, cik var nožāvēt. Mums lauku pirts bija, pirtī žāvēja,
saucamajā dārī – tā kā siets, tas bija augšā, otrā stāvā. Pirtī gāja kādi trīs, četri caurumi,
tad lūkas bija attaisītas. Izkurina pirti, lai dūmi nav, vai zini. Ja dabū dūmus, tad dūmu
garša ir, zin. Un tad to silto gaisu laida augšā. Vairāk reizes jau dabūja kurināt. Tad tikai
asnus var dabūt nost, kad viņi ir izžāvēti. Izkaltušiem nobrucināj nost. Mēs varējām
nožāvēt uz pāris simts kilogrami. Četri pūri.

Tad bija vairākas reizes pirts jākurina, lai izžūst?
Nu, kādas trīs reizes vismaz. Tagad jau citādāk visa tā lieta notika.

Tad, kad nožāvē, tad tos asnus...
Nožāvēja, jā. Tad ar pucmašīnu tīrīja, ar vējmašīnu, tā saucamās tīrāmās mašīnas, notīrīja,
lai asni nav klāt. Asni jau dod rūgtumu. Visu nost, un tīra manta! Maļ kopā.

Uz dzirnavām vedāt malt?
Jā, dzirnavās bija speciāli iesala maļamie. Visur nevarēja laist iekšā. Cīravā bij tāds
speciāls – spiežams. Nevis mala, bet tā kā saspieda, lai var dabūt saldumu ārā. Kā tad
dabūsi ārā, miza ir virsū?!

Vai iesalu sagatavoja vairākām reizēm?
Jou, iesalu varēja sagatavot vairākām reizēm. Cik vajadzēja, tik izbrūvēja. Iesalu jau
sataisīja ātrāk, iesals jau varēja stāvēt. Sausā, slēgtā vietā, ielika maisos, bij tādi lādes, tur
ielika iekšā.

Un kur jūs dabūjāt apiņus?
Apeņus paši audzēja.

Un tie, kas aug upmalās?
Ar! Tie visi der. Der apiņu galviņas, jāvāc augusta mēnesī. Savāca visam gadam, izžāvēja
ēnā, citreiz ivai zini.

Nu, un, kad to alu vāra, kā tad ir?
Alu, kad vāra, vispirms aplej iesalu. Jāskatās, cik ilgi viņš mirkst. Uzvāra ūdeni.

Vai pilnīgi vārošu ūdeni lej virsū iesalam?
Ziniet ko, nederētu pavisam vārošu. Es lasīju vienā grāmata – uz vienu spaini vāroša
ūdens pielej vienu litru aukstu ūdeni, lai viņš galīgi nesaplūk. Tāda apmēram tā attiecība.
Temperatūra varētu būt kaut kas uz 80 grādi. Bet pirmāk, tad jau neteica – ūdens vārās.
Ūdens dzīvo! Jādzīvo! Alum jādzīvo, viņš ir dzīvs. He - he - he! Tad aplaista. Bija tāds
liekšķeris, ar ko apmaisa.

Jūs koka kubulā maisījāt?
Jā, jā, koka kubulā.

Cik biezam jābūt – tā kā biezputrai?
Apmēram. Jā, jā! Nu, varbūt bija drusku šķidrāks. Un tad tecina, aplej ar ūdeni, tad ar
vārošu aplaista, viņš vairs nesaplūk. Ja jau uzreiz aplaista, tad drabeļi paliek. Kādreiz jau
taisīja pirmo alu, otro alu, trešo alu vēl jēma. Visādi darīja! Tad viņš skalojās cauri. Tad
tik pagaršo, kāds saldums ir.

Bet aplēja tajā misas traukā, kuram jau ir caurums apakšā, vai citā traukā?
Es citā. Es pēc tam pārliku tajā.

Cik ilgi iesalu mērcē?
Apmēram uz div, divarpus stundu. Apsedz. Tad pārliek tajā traukā, saucamajā tecināmajā
baļļā.

Un tad?
Tad tecina. Lejot ūdeni virsū, lai tās drabiņas skalojas cauri. Visādi jau darīja. Tā drabene
jau paliek salda, un tik aplaista, aplaista, un tas viss skalo cauri.

Kā var noteikt, kurš ir pirmais alus, otrais alus?
Kā? Pirmais jau tāds lipīgāks.

Vai ir kāda sakarība, no cik pūriem misa sanāk?
Tas viss ir atkarīgs no iesala. Kādi graudi ir, mieži visi nav vienādi. Senos laikos bija
mazie mieži un lielie mieži. Vieni četrkanšu graudi, tie saucamie mazie mieži, tie bija
alus mieži. Lielie mieži ir divkanšu. Tagad jau tās šķirnes selekcējas, ir visādas. Vieni bija
“Первый Май”, maija mieži kas skaitījās, un bija “Abava”, ļoti labi alum bija. Kolhoza
laikā kad audzēja.

Paga, misu tagad iztecināt, kur tad jūs viņu lejat?
Lejam lielā baļļā. Tas ir iztecināts, tas darbs ir izdarīts. Kad misu tecinā, vajag atdzesēt.
Aukstā ūdenī visu atdzesēt. Tad jau bija bērza slotas, tādas bez lapām, zin, tādas plikas.
Un rudzu salmi – citreiz savāca pirms kulšanas, savāca stiebrus tādus. Speciāli priekš
tecināšanas. Tagad jau siets, tāds sietveida. Paliek apakšā, lai viņš nepiegulās pie tās
grīdas. Man bija visapkārt mucai tādi koceļi salikti, pēc izmēra var izzāģēt no koka, tādi
pieci centimetri plati, un uz to, lai vidus nepiespiežas klāt, apakšā vēl pāris režģi. Tas tajā
tecināmā baļļā. Un krāniņš apakšā – pagriež, un misa tek ārā.

Tad to misu atdzesē...
Jā, atdzesē misu. Aukstā ūdenī piena kannās vai spaiņos.

Tad jāliek klāt raugs un apiņi. Vai jūs pirms tam arī liekat apiņus klāt?
Es – mazliet. Tad, kad liek uz to klāsta virsū. Pārējos applaucē un pēc tam liek tajā alus
baļļā. Tā apmēram.

Kādreiz jau tā, zin, – kādi tie apeņi. Pūrs. Nu, ko nozīmē pūrs? Pūrs 50 kilogrami
bij, vai ne. Tas ir – no labiem miežiem iznāca iesals trīsdesmit astoņi, četrdesmit
kilogrami. Tas ir ļoti labs iesals, maz iet nost.

Nu, un tālāk?
Tālāk apmēram uz to pūru tādas normālas kādas četras saujiņas apeņus, tos savāra pirms
tam. Kad uzmet mutuli, tad – vsjo, lai pastāv. Tos liek klāt.

To šķidrumu tieši?
Es ar visām tām sprodziņām, tad viņš tā smuki čubina. Runā rūgstot.

Skaidrs.
Tā tā procedūra gāja.

Ko jūs ar raugu darījāt?
Es vienkārši to raugu... Citi kādreiz jau uzraudzēja to raugu, kā kurš. Tagad jau raugu var
dabūt.

Jūs to maizes raugu likāt?
Es – jā.

Raugu un apiņus liek tajā lielajā baļļā?
Jā, tur, kur viņš rūgst, tur liek klāt raugu un apeņus. Kad jau tek ārā mise, es katrā spainī
sviežu apeni iekšā. Jau pie tecināšanas! Kā nāk mise, apenis momentā ir klāt! Lai nesāk
skābt.

Tik ātri var saskābt?
Viņš ātri, viņš ātri. Saka, kad pēc 20–22 grādi, kad ir temperatūra, viņš briesmīgi manīgs
ir uz tādām lietām.

Jo vairāk apiņu, jo rūgtāks alus?
Jā, jā!

Cukuru alum neliek klāt, ne?
Ne! Nu, pie rauga es drusku iemaisīju. Iebēru bišķiņ cukuru, lai viņš tāds šķidrs ir. Un
tad vienkārši ielej iekš tās misas, un vsjo.

Cik daudz apmēram rauga jūs liekat?
Cik būs? Teiksim, uz spaini vajadzētu puspaciņu, ne vairāk. Briesmīgi daudz rauga
nevajag. Jāskatās. Jo lēnāk viņš rūgst, jo garšīgāks. Aromāts labāks. Kad viņš uzņem
siltumu pie rūgšanas, tas ir briesmīgi jāuzpasē, tad viņš, zin, tāds nāligs, tāds pretīgs, tad
tāds asums ir. A tad viņš ir mīlīgs un maigs – kad ierauj vienu glāzīti, prasās pēc otru!

Citādi viņš ir – nāligs?
Nu, jā, nav tāds mīlīgs, maigums nav.

Kur jūs viņu raudzējat?
Turpat klētī, labāk vēsā vietā. Pagrabā nē.

Un cik ilgi?
Nu, kad jau vairs... Nu, 24 stundas, vairāk jau ne. Nu, es jums pateikšu – kad apenīši
čubina pa virsu, parau tā ar pirkstu vai pajem karoti, ja apenis tā lēnām brauc kopā, tad
jau taisās gatavs. Ja viņš tā fiksi skrien kopā, tad pilnā sparā vēl iet, tad vēl nav ko.

Pēc tam ir jāpilda mucās?
Jā. Jākāš un jāpilda mucās.

Mucās viņš taču arī vēl rūgst!
Mucās? Mucās lai būtu drošāk, lika vēl glāzi virsū, lai viņš pukšķina. Paskatās, kādas
viņam darbības vēl notiek. Muciņu pavisam pilnu nevarēja liet – lai gaiss ir iekšā. Kā
nekā darbības jau vēl notiek. Lai nesper tās muciņas. Cik nav izspertas! Aiziet – tukšs!

Jums tā ir bijis?
Ir bijis. Un vienreiz acu priekšā. Es tā uzsitu pa mucu, tas bija viens – bliukšķ! Viens
spēriens. Bet no to alu jūs neredziet nevienu pili, ir mākonis, un viss ir sauss!

Tiešām?
Tikpat kā viss ir sauss. Un muciņa tukša, tur vairs nav ko!

Jāmet laukā!
Ja jau to spundi izsviež ārā, tad jau nekas. Ja jau vairāk, tad gan! Tagad jau ir nerūstošās
muciņas.

Tās, kas visiem te, Aizputē, ir?
Jā! Man jau arī viņas te ir, tikai nelietoju.

Kad pēdējo reizi taisījāt alu pats mājās?
Trīs četri gadi atpakaļ.

Kāpēc vairāk netaisāt?
Nav, kur žāvēt. Iztaisīt jau varētu, bet nav, kur žāvēt. Tad jau nevarēja atkauties, tad visas
tās izdarības taisīja, jaunie precējās, nevarēja atkauties. Uz kāzām jau lielākoties taisīja.
Jā!

Cik stiprs alus apmēram bija?
Kas to lai zin? Es nemērīju.

Sanāk, ka bija vairāki alus kubuli, katrs sava stipruma?
Jā, jā, jā. Noņem pirmo, tad otrais.

Tagad saka – tumšais, gaišais alus? No kā tas ir atkarīgs?
Atkarīgs? Vairāk to iesalu sagrauzdē. Citi jau lika, krāsnī iekšā šāva, sataisīja tādus
kukulīšus un lielās maizes krāsnīs taisīja. Mēs ar tādām lietām nenodārbojāmies. Kādreiz,
ja bija vairāk nožujis tas iesals, no tā tad atkarīgs.

Nu, un izdzēra jau ātri, vai ne?
Nū!

Tad jūs šito no mammas iemācījāties?
Tas no bērna kājas ir gājis.

Esat kādam pats nodevis tālāk zināšanas?
Jā. Kādi četri pieci no manim mācījās. Un darbojās, citiem zemes ir, miežus audzē.

Bet jūs pēc tam nevārāt?
Ne, pēc ne, vsjo!

Tāpēc jau ir dažādas receptes! Kad sapildīts mucās, alus jāglabā pagrabā?
Jā, labāk vēsākā vietā – viņš humorus netaisa. Tā kā, stāstīja, kas vedis ar “Latviju” šitās mu-
ciņas, ko Kuldīga taisīja, plānas taisīja, un izšāva ārā! Veduši uz Rīgu to alu ar to autobušeli –
ka nācis vaļā, autobusam visi logi laukā! Pa ātru aiztaisa ciet, viņš vēl darbojas!

Kāpēc vēl alus saskābst? Nu, misa var saskābt, vēl kas?
Nu, visādi, kādreiz jau raugs ar nerūgst, viņš saskābst. Mucas netīras.

Kā kādreiz tās koka mucas dezinficēja?
Galvenais dezinficitors agrāk jau bija tikai kadiķis.

Novārījums?
Jā, novārījums. Ar kadiķu ūdeni, plaucē muciņas ar kadiķu ūdeni. Vēl pirms liešanas
iekšā vēlreiz. Un tūlīt, kā bija tukšs, tūlīt bija jāizmazgā. Kā teic – trauki mīl tīrību.

Vai nav kādi ticējumi, kas jāievēro, kad taisa alu?
Ēh! Muļķības! Cits jau teica, ka, sitot pie mucas, dzirējs kaujoties un ko tur. Ē!

Tad citi atkal alum liek klāt vaivariņus. Jūs neliekat?
Lai labi dabū izvemties? Ei, nē! Kur tādas muļķības?! Cits jau vēl, es ir dzirdējis, ka ar
jēlu lopu ādu apklāj mucu, riktīgi vēl nostīpā, kad rūgst, lai nenāk ārā laikam tā gāze vai
kas. Kā latgalieši teica: “Kad nedabū izsavemties, tad nav nekas pa olu!” He- he-he!

Kā jūs to alu saucāt – mājas alus, miezītis?
Nu, kā jau katrs grib, tā sauc.

Kā jūs saucat?
Alus, un vsjo.

Kas ir tas tāpiņalus?
Nu, tas ir tāds pēdējais, to uzlej virsū. Tāds, ko nodzerties.

Tam liek klāt raugu?
Jā, bez rauga jau neviens neiet. Tā jau teica – tāpiņālus. Uzlej aukstu ūdeni pēc otrā alus,
lai visu izvelk, pašās beigās. Tā jau feins, ko nodzerties, paņem uz lauka.

To bērniem arī deva?
Jā, deva. Tie jau arī apdzeras. He-he-he!

Kur to iesalu pēc tam liek, kad iztecina misu?
Tās drabenes saucamās? Tās jau lopi apēd.

Tomēr sarežģīti to alu taisīt.
Ir ko darīt. Ir ko darīt, es jums pateikšu. Bez savas divas nedēļas, teiksim, no tīriem
miežiem alu nevar iztaisīt. Viņš jau ilgi dīgst, tad jāžāvē. Tur ir liela procedūra.

No ūdens taču arī atkarīga alus garša?
Jā! Labāk avota ūdens. Mēs no akas ņēmām.