Teicējs: Andris
Intervijas vieta: Sieksāte
Intervijas laiks: 2008. gada 11. jūnijs
Intervē: Signe Pucena
Transkripcija: Signe Pucena

Intervija notiek pie Andra mājās. Viņš ir tikko pārbraucis no darba un sarunājoties
skatās futbola spēli. Pats nav gatavojis alu, bet kopā ar pārējiem trim brāļiem ir
palīdzējis tēvam alu gatavot. Vēlāk parāda pirti un dāri, kur žāvēja miežus alum.

Es var izstāstīt, kā viņi gatavoja. Viņi gatavoja no miežiem. Tie mieži tika sagatavoti par
iesalu.

Tos miežus šeit pat audzēja?
Jā, jā, tepat, mēs paši savā ģimenes dārzā nopļāvām, izžāvējām, izkūla kombains. Tad, lai
gatavotu alu, mieži bija jāsagatavo par iesalu. Alu dara, gatavo no iesala. Tātad sagatavošana
notiek tā: tie mieži, tas noteiktais daudzums, ko grib gatavot, tiek nedaudz izmērcēti ar
domu, ka viņi ir jāuzdiedzē. Viņus parasti diedzēja uz klona – nobēra, aplaistīja ar ūdeni,
tad tur tā piesedza, skatās to temperatūru, vai aukstāks vai siltāks, vai vairāk vajag segt
vai ne. Aptuveni sešu, septiņu dienu laikā viņi sadīga. Viņi saaug tāda velēna. Viss tādā
velēnā saaudzis kopā ir. Tad to vienkārši ar rokām saberž atpakaļ. Un tālāk tos miežus
veda tepat uz pirtiņas lejā. Mums pat tur augšā, kur viņus žāvē, saglabājies.

Dāre?
Jā. Tātad apakšā kurināja pirtiņu un pa augšu laida dūmus ārā, un viņus izžāvēja tā, ka
varēja viņus kriukšķināt. Un ta viņus veda uz dzirnavām un samala.

Tepat uz Rudbāržiem?
Rudbāržos varēja vest, un tepat uz Laidiem mēs vedām. Man liekas, ka tēvs kādam prasīja
un kaut kur tālāk veda. Bet – īstenībā – es zinu, ka arī fermā samala ar tām dzirnavām,
kur lopiem mala graudus. Tad bija gatavs iesals, ja. Tad vajadzēja, lai to visu procesu tālāk
novadītu, vajadzēja traukus. Iesalu iebēra mucā lielā un lēja virsū karstu ūdeni, izmērcēja
visu. Viņu mērcēja, manuprāt, tur tā piesedz, kādas trīs stundas, četras apmēram. Kad tā
masa bij izmērcēta, viņa bij kā tāds rupjš cūkēdiens. Tik biezs, kā saka. Viņu pārlēja citā
mucā, kurā bij iekšā tapa, kur varēja tecināt pa apakšu ārā. Apakšā ielika iekšā salmus tur
un tādu koka ripu, kurā ir caurumi iekšā.

Tādu kā siets?
Jā, bet tādiem rupjiem caurumiem. Tad gan apakšā, gan augšā salika salmus un veidoja
to filtrējošo zonu. Un tās mucas dibenā vidū bija tā tapa. Viņa bija gara, tā, ka pielej to
mucu pilnu, no augšas varētu viņu regulēt – paraut vaļā vai ciet. Tad, kad ielej iekšā, pēc
mirklīša, kad viņš tur tā bišķi nostāvās, tad taisīja vaļā un pa mucas apakšu... Viņa bija
pacelta uz augšu – apakšā bij kaut kāds trauks, kur tecēja iekšā.

To slotu parāva ārā?
Tieši tā! Visbiežāk tas bij slotas kāts! Nevis pavisam parāva, bet tā regulēja to tecējumu.
Teiksim, tā, lai viņš nenāk duļķains, lai viņš nāk tāds mierīgs ārā. Lai arī pārāk lēni
netecētu. Jo, ja tecinātu ļoti, ļoti lēni, tad viņš bieži vien sablīvējās un vispār negribēja
tecēt. Tad, kad viņi pietecināja kaut kādu noteiktu daudzumu, tad, mēs jau parasti pie
avotiņa gatavojām to alu, tad lēja spaiņos vai kannās un lika avotā dzesēt uzreiz, jo viņš
bija karsts. Tad pēc dzesēšanas, kad viņš bija auksts jau galīgi, tad pārnesa uz pagrabu.
Pagrabā atkal viena muca bija – saucamā raudzēšanas muca. Tad lēja tai raudzēšanas
mucā. To alu, ko tecināja, dalīja trīs frakcijās. Pirmais bija stiprais, skaitījās, otrais, trešais
parasti skaitījās tāpiņš jau. To sauca par tāpiņu to trešo.

Kāpēc tā?
Nu, viņš bija tāds bez alkohola, viņam tie grādi nebija daudz, ja. Jo pirmais bija – to
gatavoja kā stipro alu. Otro tādu vidēju, ko sievām dzert, un to tāpiņu, var teikt, bērniem.
Ja viņu vēl tā mazliet ieskābina, tad kvasa vietā. Vēl šajā procesā apiņus lika klāt.

Cik daudz?
Nu, parasti jau viņi brūvēja daudz – 50 spaiņus. Cik mucas bij, tik brūvēja. Apiņi nebija
daudz, kādu sauju savārīja, lai atdod rūgtumu, un tad ielēja tai atdzesētajā misā iekšā.
Un tad pielika raugu klāt, un tad rūga. Un tai sākuma fāzē tur nebija nekādi grādi, to arī
deva bērniem dzert. Tad, kad tas rūgšanas process gāja uz beigām, tad to beigu rūgšanu
taisīja vēl mucās. Lēja mucās iekšā to alu no tā lielā, un tad viņš vēl bišķiņ rūga mucās
iekšā. Koka mucās, kur caurums, no kurām dzēra. Tad skatījās – viņa tur meta burbuļus
tā. Tad, kad vairāk burbuļus nemeta, tad aizsit ciet stipri, un viss. Ja aizsit par ātru, tad var
mucu pārplēst rūgšanas procesā.

Cik ilgi turēja tai rūgšanas mucā?
Tā rūgšana gāja kādu diennakti, manuprāt. Vienu dienu ielika un nākamās dienas vakarā
jau pārlika mucās. Tur skatījās, ja viņš ilgi rūga, tad tas alus iznāca labāks varbūtās, ātrāk
norūga, tas bija stiprāks, bet nebija vēl kaut kas. Kā nu kuro reizi viņš tā padevās.

Cik ilgi varēja turēt norūgušu alu?
Viņš pagrabā ilgi stāvēja. Mums viņš stāvēja kādu mēnesi vismaz. Tas atkarīgs no
temperatūras, kur viņu glabā. Tādā siltākā vispār nevarēja glabāt. Bieži kāzās dzirdēja,
ka alus saskābis. Vienkārši bij lauku mājas, nebij kur īsti glabāt. Pagrabā ar skraida
iekšā, bij silts, un saskābst viņš. Tas bij raksturīgs vasarā tieši, ziemā ne. Tā skābšana
bija svarīga no tās atdzesēšanas arī. Tieši, kad tikko iztek tai avotā mums, redz, bij tāds
ļoti auksts avots, labi varēja izdzesēt. Misu tā ātri vajag dzesēt, nebij ieteicams ilgi turēt.
To deva arī bērniem dzert. To, ko tecināja ārā, tas bija tāds kā iesala dzēriens, tikai
koncentrētāks. Mēs kā bērni litriem dzērām šito un, kad nācām lielāki, tad sākām spert
no mucas pusrūgušu jau. Atceros, ka beigās, kad bij norūdzis viss, tad mums viņš vairs
negaršoja. Bet, nu, varētu teikt tā, viņš prasīja stipras iekšas. Es atceros, ka pa Jāņiem,
es nez, cik man bij, kādi astoņpadsmit, es te vakarā to alu padzēros, nākošā dienā visu
dienu vemdams staigāju. Viņš dzīvs alus. Organismam jāpierod. Jaunieši visi, kas vēl nav
pieraduši pie tā alkohola, vem visi kā traki. Sevišķi no tā alus bij ļoti slikti – sāpēja galva
un visādas tādas problēmas. Nebija tādas emocijas, kas folklorā būtu jāstāsta. Bieži vien
tas bij moku rīts.
Es atceros tos laikus, kad graudi nebij, kad taisīja no cukurbietēm alu.

Arī?
Nu, līdzīgu kaut ko.

Un kā tur to misu dabū?
Es zinu, ka cukurbietes notīrīja, sakapāja un tad viņas vārīja. Vārīja un netecināja nemaz.
Viņi vārīja, vārīja, tas saldums izvārījās viss, nolēja nost, kas palikās, to atdeva lopiem,
tam lika iekšā raugu un raudzēja. Es bij galīgi mazs tad, bet es atceros, ka tā darīja. Es
nezin, cik man gadi bij. Un tad jau sāka bišķi turīgāki palikties, tad sāka to miežu alu
brūvēt.

Kurš bija tas galvenais brūvētājs?
Paps bij. Mēs tur palīdzēj nest to misu uz šejieni ar spaiņiem. Parasti, kad mēs paaugāmies,
tad jau mums lika viņu tur staipīt. Ā, un šitai procesā bij vēl viens momentiņš – bij tā
ūdens sildīšana vēl. Tam procesam vajag daudz ūdeni. 60 spaiņi, tad to ūdeni vajadzēja
vairāk – kādi 80 spaiņi. Bij liels, liels katls, kur sildīja to ūdeni. No rīta viņš cēlās agri, lai
varētu uzsildīt to lielo katlu ar ūdeni. Lejā viņš tur stāvēja pie koka. No avota tā ūdens
staipīšana bij liela, jo tie 60 spaiņi bija jāpārstiepj uz leju, uz augšu, visu ar rokām jau
staipīja. Tā tecināšana bij lejā pie pirtiņas.

Kad brūvēja alu? Uz kādiem godiem?
Kad brālim bij kāzas, izbrūvēja 60 spaiņus alu. Paskaiti – 60 spaiņi! Tas ir 600 litri, 1200
pudeles. Tas bij kāds septiņdesmit otrais, septiņdesmit trešais gads. Brūvēja uz visiem
ģimenes svētkiem – Jāņiem, kāzām, Ziemassvētkiem arī laikam.